Egļu ceļš līdz Japānai

Visu pirmssvētku un svētku laiku pat līdz janvāra vidum Rīgas pilsētvidē jau desmito gadu apskatāmas no visdažādākajiem materiāliem veidotas egles. Nu jau ne tikai Latvijā pazīstamā objektu festivāla “Ziemassvētku egļu ceļš” idejas autors Guntars Kambars uzsver, ka egle ir kopā būšanas simbols, un cer, ka tā no obligātā svētku saraksta tik drīz nepazudīs.

Kā radās ideja veidot Egļu ceļu?

2010. gadā bija informācija,  ka uz Rīgu brauks tūristi skatīties īstās svētku eglītes dzimšanas vietu. Manī tad radās pārdomas: ja aicinām viesus, ko viņi redzēs? Tā lēnām auga idejja, ka jāļauj eglēm stāstīt stāstus. Pirmajā gadā sapratu, ka organizēt festivālu pilsētvidē ir ārkārtīgi grūti un sarežģīti, jo no vienas puses ir māksla un vēlmes, bet no otras – pilsētas infrastruktūra un tās iespējas. Sākumā nedomāju, ka būs tik liela rezonanse un jau nākamajā gadā festivālam tiks meklēts finansējums.

Mākslas objektus mēs atlasām divos veidos – tiek sludināts metu konkurss, kurā iesniegtās idejas vērtē mākslinieciskā padome. Otrs ir uzticams partneris – Mākslas akadēmija, kas dod iespēju studentiem mācību procesā izstrādāt savas versijas.

Kā katrs gads atšķiras no iepriekšējā?

Mēs savu akcentu nevaram iedot, jo pašā nosaukumā jau ir atslēgas vārdi: ziema, svētki, ceļš, egle. Ar lielu interesi katru gadu veram vaļā pieteikumus – kā katrs mākslinieks to ir sapratis, ko gribējis ar to pateikt.

Vai šogad ir bijusi kāda pārsteidzoša ideja?

Kopš 2010. gada var redzēt, ka attīstās gan varēšana, gan tehnoloģijas. Pirms desmit gadiem vairāk izmantoja zināmus materiālus – koku, metālu, plastikātu. Pēdējā laikā tiek ieviestas LED tehnoloģijas, programmatūras. Man patīk idejas, kurās slēpjas neliela ironijas deva pašam par sevi vai tēmu, vai arī tās, kurās bez paskaidrojuma nemaz nevar saprast, kas ar to domāts. Publikai ir nevis vienkārši jāaiziet un jāapskatās, bet arī jāizlasa, jāapstaigā objekts, jāsaprot. Tad tam ir pavisam cits pienesums.

Kāpēc mūsdienās egle kā simbols joprojām ir svarīga? Vai varbūt tieši pretēji – bezatkritumu kustības iespaidā tas lēnām izzūd?

Ceru, ka tuvākā laikā nesagaidīsim, ka būs pavisam cits simbols. Eglītes joprojām tiek speciāli audzētas šim notikumam. Šajos svētkos ir svarīga kopā būšana – eglīte ir tās simbols.

Cik daudz mākslas darbu ir tapuši kopš festivāla sākuma?

Pilnīgi jauni ir vairāk nekā 200 darbi, bet eksponēti pilsētvidē ir ap četriem simtiem, jo katru gadu ekspozīcijā ir arī iepriekšējo gadu īpaši iemīļotie objekti, kurus būtu žēl turēt novietnē un neizstādīt.
 

Kur šīs “mākslas eglītes” paliek pēc svētkiem?
Darbus mēs glabājam novietnē. Ar laiku materiāli noveco. Piemēram, bija interesants mākslinieces Pogas priekšnesums – viņa no maziem dēlīšiem saskrūvēja lielas lietas, bet pēc pāris gadiem koks noveco, pilsētvidē tas vairs neiekļaujas. Ir arī tādi objekti, kas ir vienreizēji, jo pēc tam demontējot un uzglabājot tie iet postā.
 

Kāda eglīte jums pašam ir mājās Ziemassvētkos?

(Smejas.) Jau desmito gadu tas ir nodots sievas atbildībā, jo man svētki sākas tikai janvārī. Decembris paiet festivālā, pēc tam vēl ir neredzamais darbs – dokumentu kārtošana, rēķini utt.

Vai šo festivālu pazīst citviet pasaulē?

Speciāls pētījums nav veikts, bet kolēģi, braucot pa pilsētām, dzird, ka par to tiešām runā. Pat Japānā zina, ka mums ir egles. Liela japāņu lidsabiedrība bija savās lidmašīnās 400 tūkstošos eksemplāru reklamējusi, ka šis festivāls Eiropā ir jāredz, un pirms nedēļas te jau bija simpātiski cilvēki, kas staigāja apkārt, fotografējās un mācēja skaļi priecāties.
 

Lapzemes Ziemassvētku vecītis arī par to zina?

Nesen bijām sadraudzības pilsētā Pori Somijā, kur pilsētas mēre no četrām piedāvātajām izstādēm bija izvēlējusies tieši mūsu. Pori nav tālu (no Ziemassvētku vecīša), gan jau tā labā ziņa būs aiznesta arī tālāk.

Jolanta Plauka, žurnāls "Sestdiena", 13.-19. decembris 2019, www.diena.lv