Ziemassvētku egļu ceļā – “Dimanta egle”

Septīto gadu blakus Rīgas centrālajai Ziemassvētku eglei pilsētas dažādās vietās mirdz profesionālu mākslinieku, radošo industriju pārstāvju un Latvijas Mākslas akadēmijas studentu vides objekti. Iepretim Latvijas Universitātei dažādos rakursos vizuļo un pārsteidz valmierietes, LMA 2. kursa studentes Katrīnas Strāderes Dimanta egle.

«Sapnis par mākslu manī ir kopš bērnības. Piecu gadu vecumā jau biju mākslas skolā, vēlējos iestāties Valmieras Mākslas vidusskolā, bet tieši tajā gadā valsts finansējuma trūkuma dēļ neuzņēma jaunus audzēkņus. Septembrī gan atkal viss notika, bet es jau biju iestājusies Valsts ģimnāzijas mākslas klasē. īsti neiegūstot to, ko vēlējos, pēc skolas beigšanas iestājos Rīgas Dizaina skolā un sāku visu no jauna. Ļoti gribēju apgūt interjera dizainu, bet lielā konkursa dēļ neiekļuvu šajā nodaļā. Bija jāizvēlas starp stikla mākslu un metālapstrādi. Paliku pie stikla, jo tajā brīdī man svarīgi bija mācīties šajā skolā,» Katrīna atceras, ka 1. kurss licies pat briesmīgs, neesot sapratusi, kāpēc te nokļuvusi. Palēnām gan apjautusi, ka stikls ievelk un sāk pat patikt, līdz pēdējā kursā žēl bijis šķirties no brīnišķīgajiem, jaunu mākslinieku motivējošajiem pedagogiem. Saņemot devītnieku par savu diplomdarbu — melleņu traukiem, absolūti skaidrs bija tālākais ceļš — Mākslas akadēmija, kur tika uzņemta pirmajā piegājienā. Nodaļa? Lieki jautāt — protams, stikla māksla!

Katrīnas pārliecība ir, ka ar iedvesmu, radošu lidojumu vien ir par maz, arī mākslā ir jābūt neatlaidīgam, jāgrib strādāt un spēt nenoreibt īslaicīgā panākumā.
Bez šīm īpašībām, iespējams, uzvaras Rīgas domes konkursā nebūtu, jo konkurentu bija daudz, akadēmijā vien 24 dažādu nodaļu bakalauri, maģistri. Pēc projektu prezentēšanas, arī autoru pārdomām startēt domes konkursā akadēmijas žūrija ieteica nedaudziem autoriem, kāds pats atteicās.

«Atgriezos akadēmijā pēc brīvdienām un aicinājuma afišā pamanīju, ka datums idejas prezentācijai komisijā ir... nākamā diena. Bet divas idejas radās, vienu — par Dimanta egli — pieņēma kā netradicionālas formas objektu un norādīja tālāk izdarāmo: tāme, skice, konstrukciju izmēri.» Katrīna atceras, kā tikusi ierauta vāveres ritenī, jo paredzētais budžets iekritis kontā pēdējā brīdī, jāpabeidz obligātie skolas darbi, atbilstošākā materiāla meklējumos uz riņķi apgriezts viss internēts, līdz īstais atradies Itālijā. «Plēve, kas būtībā ir manas egles odziņa. īpašs materiāls, caurspīdīgs, kā hameleons. Latvijā padārgs, reti izmantots. Es tajā burtiski iemīlējos pirmajā kursā, taisot kursa darbu — lampas. Fantastisks materiāls, bet strādāt ar to grūti, jo ļoti cimperlīgs, pietiek ar salvetīti tikai pieskarties, un saskrāpējas. Rokas, kājas trīc strādājot, bet tā rodas pieredze,» iztaujāta par idejas piedzimšanu, viņa atklāj, ka nezina, no kurienes tā atnākusi: «Varbūt zemapziņa nostrādāja vai no augšas kāds pateica priekšā, nezinu.»

Un, sūtot sirsnīgus paldies vārdus, steidz piebilst, ka vienai viss nebūtu izdevies. Ar radošo izdomu un pragmatisko pieeju daudz palīdzējis draugs Niks Cīrulis, vējā un aukstumā noteiktajā laikā uzstādīt egli palīdzējis Niķa draugs Mārcis, un tikpat atsaucīgi un izpalīdzīgi bijuši SIA «Metāro» puiši, kas profesionāli atrisinājuši 3x1,5 m lielās egles konstrukciju risinājumu. Tagad bez stresa aplūkojot savu Dimanta egli, Katrīna pamana, ko varēja citādāk, saskata kādu kļūmīti, bet ir gandarījums, ka daudziem tā patīk. Ja konkurss būs arī nākamgad, noteikti piedalīšos, viņa ir apņēmības pilna, tāpat kā zina, ka viņas dalība pēc divām reizēm Gada dizaina balvas izstādē-konkursā nebūs pēdējā. Saprotoši ir pieņēmusi, ka pirmajos mēģinājumos nav ko cerēt uz balvām, toties ir ielāgojusi krietno atzinu, ka ceļš uz zvaigznēm ved arī caur ērkšķiem.
Rīgas 7. vides objektu festivāla «Ziemassvētku egļu ceļš» objekti (par interesantāko, skaistāko arī nobalsojot egtufesdvals.lv) apskatāmi līdz 8. janvārim.
 

Maija Mežaka

Laikraksts “Liesma”