Ģirts Kalniņš: "Lai top, lai attīstās!"

Jau kopš festivāla „Ziemassvētku egļu ceļš” pirmsākumiem daudzas jo daudzas mākslinieku izsapņotās egles taustāmā formātā pārvērš mākslinieks Ģirts Kalniņš un viņa dombiedru kompānija Līvest no Kundziņsalas.

Turklāt Ģirta pārziņā ir ne tikai jauno objektu materializācija. Daudziem autordarbiem mūžs turpinās arī citu gadu ekspozīcijās, un pirms atkārtotas izstādīšanas tām visbiežāk nepieciešams prasmīgs “dakteris” – laikapstākļu niķi dara savu. Tad nu pie darba ķeras Ģirts ar savējiem. Pērn viņš atjaunojis ap 30 egļu, bet šogad Ģirta pārziņā bijusi 11 egļu restaurēšana un uzstādīšana. Bet to, ka īstam māksliniekam iedvesma dzimst strādājot, pierāda fakts, ka nu jau vairākus gadus festivālu kuplina arī paša Ģirta Kalniņa autordarbi. Šogad tie ir divi: „Ziemassvētku kaktuss” un „Staba sapnis”.

Vaicāts, kas īsti patīk rīdziniekiem, Ģirts aizprātojas, ka novērojis divas vērtētāju nometnes: „Pirmā ir tā, kura gaida kaut ko laikmetīgu, pārsteidzošu. Lielākoties tā ir jaunā paaudze. Otra grupa ir ļaudis, kuriem vienkārši patīk dekoratīvas un mākslinieciskas, estētiski baudāmas lietas, kas aizķer skatienu. Man pašam apkārt ir daudz progresīvi domājošu jauniešu, kurus sajūsmina viss, kas ir ja ne gluži šokējošs, tad netradicionāls gan. Bet dabā jau valda likums – līdzīgs pievelk līdzīgu,” smej Ģirts.

Un par kuru no realizētajiem projektiem ir vislielākais gandarījums? „Par jebkuru jauntapušu lietu,” Ģirta atbilde ir zibenīga. “Pirmkārt, gandarījums tiek gūts jau no paša radīšanas procesa – ja tiek atrisināts kas tāds, kas sākumā šķitis neiespējams. Kad redzi, kā darbs top un izdodas, sajūta ir ļoti laba. Otrs gandarījuma vilnis nāk tad, kad darbs ir gatavs. Bet tas ir īss brīdis – diena, divas. Un ir gluži vienalga, kāds bijis materiāls, vai tā ir instalācija vai izstādes iekārtojums – vienkārši ir labi padarīta darba sajūta. Kaifs. Bet tas tiešām ir tikai īss brīdis, jo dzīve rit uz priekšu ļoti strauji, un gaida jau nākošais darbs.” Tieši tālab par sapņu objektu Ģirts labprāt sauc jebkuru darbu, kas prasās darāms. „Par saviem darbiem runājot... Sākumā man šķita, ka jātaisa tādi, uz kuriem var uzkāpt. Tāda lielummānija laikam… Tagad ideālais objekts ir jebkurš, kas tiek pabeigts laikā, augstā kvalitātē, un pēc kura īstenošanas ir laba pēcgarša pašam un labas atsauksmes no citiem. Bet ļoti labi arī apzinos, ka vēl daudz jāmācās…”

Kāda, pēc Ģirta domām, ir Rīgas vides māksla, pati vide? „Man jau šķiet, ka tādas īstas vides mākslas mums nemaz nav. Drīzāk ir daži cilvēki, kuri kaut ko dara šajā jomā, bet tie ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi – tie, kuriem ir prasmes, zināšanas, nepieciešamie resursi. Guntars Kambars. Diāna Čivle. „Baltās nakts” veidotāji. Un tad ir daži tēlnieki un mākslinieki, kuri atļaujas riskēt un savas idejas dabū cauri par spīti visam – jo lielā mērā jau tas atduras pie finansējuma. Manuprāt, Latvijas iedzīvotāju mentalitāte 25 gadu neatkarības laikā vēl tā īsti nav paspējusi nobriest: gadu ziņā jau tas ir tāds tikko pieaudzis pusaudzis, kurš sāk kaut ko saprast. Kaut vai Berlīnē – tur ir cita domāšana, cita vēsturiskā pieredze, vēriens, cita enerģija, apgriezieni. Un, lai gan labai idejai patiešām nav nekā kopīga ar naudu, lai to realizētu, grozi kā gribi – finanses ir nepieciešamas. Bet acīmredzot sabiedrības apziņā vēl nav iestājusies apzināta vēlme pēc labas, interesantas vides mākslas kā pašsaprotamas ikdienas sastāvdaļas.”

Domai, ka vides māksla no autora puses varētu paģērēt zināmus ētiskus un estētiskus kompromisus, Ģirts Kalniņš tā īsti nepiekrīt: „Atsevišķi indivīdi to dara, bet viss atkarīgs no mērķa. Manuprāt, māksliniekam to nevajadzētu ņemt vērā, un ideju realizēt saskaņā ar savu sirdsapziņu, redzējumu, vēstījumu. Un viss! Neņemot vērā visādas slidenas lietas.”

Bet kādas ir paša Ģirta pirmās bērnības atmiņas par Ziemassvētku eglīti? „Dzīvoju kopā ar vecvecākiem, un katru gadu tas bija kā rituāls: nedēļu pirms Ziemassvētkiem vecaistēvs gāja un atnesa eglīti. Tā vienmēr bija līdz pašiem griestiem! Īsi pirms svētkiem sākās lielā pušķošana. No skapja tika ņemtas mantiņas, kas bija saglabātas vēl no 30. gadiem, izšķetināti eņģeļu mati. Katrai mantiņai bija sava noteikta vieta, un secība, kādā viss tika izlikts un izkārtots, allaž bija viena un tā pati. Toreiz Ziemassvētki bija tik īsi. Toties tagad sākas jau oktobrī!”

Un kā skan Ģirta Kalniņa novēlējums festivālam „Ziemassvētku egļu ceļš”? „Lai top, lai attīstās! Festivāla ideja ir ļoti laba: tas, kas tiek darīts – tas ir riktīgi labi! „Staro Rīga” jau īsti nav vides objektu festivāls, tāpēc „Ziemassvētku egļu ceļš” tāds ir vienīgais – konceptuāls, labi pārdomāts, kuram speciāli tiek veidoti jauni autordarbi, rīkoti konkursi. Galvenais – nākotnē spiest uz kvalitāti, ne kvantitāti. Lai objektu ir mazāk, bet tie visi ir tik iespaidīgi, ka iespaidīgāk vairs nevar būt…”

Foto: Anrijs Zemgals