Visvaldis Asaris: Vide ir laikmeta spogulis

“Vide visprecīzāk raksturo laikmetu un to, kas notiek sabiedrībā,” ir pārliecināts mākslinieks Visvaldis Asaris – neskaitāmu vides mākslas objektu un grafiskā dizaina autors, kura īstenotie projekti daudzu gadu garumā ir daļa no pilsētas svētku noformējuma valsts un citos svētkos.

Viņš – viens no pirmajiem gaismas festivāla “Staro Rīga” objektu autoriem, un daudzus darbus darinājis arī festivālam “Ziemassvētku egļu ceļš”. Šogad egļu ceļa ekspozīcijai mākslinieks piedāvā ne tikai četrus no saviem iepriekšējo gadu veikumiem, bet arī atkal jaunu pilsētas egli. Šoreiz tapis slavinājums Rīgas vitrāžām, kas ir viens no mūsu galvaspilsētas daiļākajiem simboliem.

Visvalža Asara rokraksts vides mākslas kontekstā – dziļi argumentēts. Viņa uzdrošināšanās būt atšķirīgam guvusi arī oficiālu novērtējumu, un beidzamo gadu panākumu listē atzīmējama gan izstādē “Gada balva dizainā 2012” iegūtā Gada balva neformālajā dizainā, gan Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta piešķirtā Gada balva “Baltais zvirbulis”.  

Rīga un vides māksla. Kas ir mūsu trumpji, un kas – mīnusi?

Par trumpi noteikti varam saukt pilsētas vēlmi svētkos veidot īpašu noformējumu. Tā ir ļoti pozitīva tendence, jo pirms gadiem desmit šādu iezīmju bija maz vai nebija vispār. Tagad ir “Staro Rīga” ar savu uzstādījumu, ir “Ziemassvētku egļu ceļš”, kas turklāt uzlūkojams kā lielisks placdarms jaunajiem māksliniekiem, kuriem tiek dota iespēja realizēt savas idejas. Ik gadu tiek rīkoti konkursi, kuros var pieteikt sevi, un tas ir ļoti, ļoti pozitīvi, jo vides objektu veidošana jau ir visai komplicēta – tur ir daudz nosacījumu, ar kuriem jārēķinās: tehnoloģiskās lietas, elektrība, vēji. Tāpat ir Muzeju nakts, Baltā nakts... Ja ir process, notiek arī attīstība. Bet – tie visi ir svētki. Ja runājam par vides mākslu ikdienā un ilgtermiņā, redzu lielu krīzi un atpalicību.

Ideju trūkums?

Nē, tā nav ne ideju trūkuma, ne vispār indivīda lieta. Problēma meklējama citur. Vide visprecīzāk raksturo laikmetu un to, kas notiek sabiedrībā. Ja paskatāmies vecās fotogrāfijas, nemaldīgi varam pateikt, kas tas par laikmetu: vai tie ir trīsdesmitie, piecdesmitie vai sešdesmitie gadi. Jā, mums ir Vecrīga, ir jūgendstils, laba mūsdienu arhitektūra, bet laikmetīgās vides mākslas elementu tikpat kā nav.

Kā vienu no objektiem var minēt Rīgas astoņsimtgades zīmi, kas šobrīd uzstādīta Kārļa Ulmaņa gatvē. Tur var nolasīt gan skaitli “800”, gan rast citas asociācijas, un tā paliks kā vēsturiska liecība. Taču šāda rakstura objektu mums ir ļoti maz, lai neteiktu, ka nav vispār. Pārsvarā ir atcerei veltīti darbi un pieminekļi, kas saistīti ar konkrētām personībām, bet tādu objektu, kur nebūtu vēsturiskās nostalģijas vai raudulības, mums vienkārši nav. Pabraukājot pa Eiropas pilsētām, var redzēt laikmetīgo skulptūru, vides mākslas elementus, kas raksturo laikmetu. Un problēma nebūt nav tajā, ka mums trūktu labu mākslinieku. Problēma ir tā pati, kas ar laikmetīgās mākslas muzeju vai akustisko koncertzāli Rīgā: gadiem diskutējam par to nepieciešamību, visi saprot, ka vajag, bet... nekas nenotiek. Šis trūkums arī paliks kā šī laikmeta zīme, kas uzskatāmi raksturos Rīgu pēc divdesmit, trīsdesmit gadiem.

Mana lielākā sāpe ir Brīvības bulvāra aleja, kurai daudzkārt esmu veidojis noformējumu 18. novembrim un tagad arī Ziemassvētkiem. Lai cik dīvaini arī nebūtu, pašā Rīgas sirdī tā ir vistumšākā vieta! Tā ir kā ādere, kā dzīsla, kas iet caur pilsētu, un tai vajadzētu veidoties kā vides elementam, bet tur nekas nenotiek. Tā varētu būt gaismas ass, kas ved uz Brīvības pieminekli.

Starp citu, 2011. gadā izsludinātajā konkursā par Brīvības bulvāra alejas mākslinieciskās koncepcijas projektu tieši jūs ieguvāt pirmo vietu – cik tālu ar projekta realizāciju?

Konkursu gan neizsludināja Rīga, bet gan Eiropas Savienības struktūras, un kaut kā tas apstājās. Ar laiku jau atrisināsies – varbūt tad, kad nomainīsies paaudzes.  Tā ir milzīga problēma, ka mūsu Rīgas centrā ir šāds kauna traips. Rīgas dvēselē, uz galvenās ielas!

Bet 18. novembrī un Ziemassvētkos aleja mirdz un laistās!

Jā, un uzreiz cita sajūta, vai ne?

Nu, tieši tā! Bet vai vides mākslā no sirds iespējams ļauties mākslinieciskam subjektīvismam, vai tomēr krietni nākas respektēt raibās publikas gaumi, paredzot, kuri varētu būt klupšanas akmeņi? Vēl jo vairāk, ja objekta pasūtījuma konteksts ir valstisks.

Jā, protams, ņemu vērā dažādus aspektus. Sevišķi, ja vides objekts saistīts ar 18. novembri vai 4. maiju, kas ir nozīmīgi svētki jebkuram Latvijas iedzīvotājam. Strādājot pie svētku noformējumiem, izvairos no lētuma. Arī no provokatīvām, sociāli aktīvām problēmām šajos gadījumos nepieciešams distancēties. Vienmēr mēģinu atrast jēgu – lai nebūtu pliks dekoratīvisms. Piemēram, Brīvības bulvāra alejā, kuru uz 18. novembri īpaši noformējam kopš 1998. gada, aizpagājušajā gadā atklājām gaismas objektu "Spārni" un gaismas instalāciju "Lidojums" liepu alejā. Tās nav tikai lampiņas, kas smuki deg, tur ir arī filosofiskais stāsts – ka mūsu ceļš ir kā lidojums. Tā ir kā brīvības metafora, kas simbolizē valsts svētku vēsturiskā ceļa procesu laikmetu kontekstā. Kā vienu no personiskajām veiksmēm uzlūkoju arī objektu “Starojums”, kuru kopš 2012. gada pilsēta izmanto uz 4. maiju. Tāda dzeltena saule – dekoratīvs, bet vizuāli estētisks objekts, kas baudāms no visām pusēm, nezaudējot kvalitātes uz rakursu rēķina. Manuprāt, tur ir starojums, pozitīvās sajūtas, kuras pārņem cilvēku, to uzlūkojot.

Jaukas sajūtas raisa arī gaismas objekts “Ieej svētkos!”, kuru Brīvības bulvāra alejai darinājāt “Ziemassvētku egļu ceļam” pagājušajā gadā, sajūsminot lielus un mazus rīdziniekus.

Vides māksla nenoliedzami iespaido cilvēku, tāpēc, veidojot objektus, apzināti piedomāju, lai skatītājā tie raisītu konkrētajai situācijai atbilstošas asociācijas. Protams, strādāju arī pie izaicinošākiem darbiem – kaut vai tā pati “Briseles egle”, kas ir diezgan plakātiska. To var uztvert dažādi: pozitīvāk, negatīvāk, pavisam noliedzoši. Bet tādā mazā objektā var atļauties arī kaut ko tādu.

Nu, re – aizrunājāmies līdz eglēm. Kāda bija pati pirmā eglīte, kuru atminaties no savas bērnības?

Pirmo eglīti atceros mazāk, drīzāk acu priekšā pavīd tas, kādas vispār toreiz bija eglītes – visas kā viena apliktas ar vati. Kāpēc šīs atmiņas tik spilgtas? Tāpēc, ka reiz tā vate aizdegās, un uzliesmoja arī pati egle. Kā mazam bērnam man tas bija liels piedzīvojums... 

Un kāda bija pirmā egle, ko veidojāt “Ziemassvētku egļu ceļam”?

“Ziemassvētku egļu ceļš” sākās pavisam nejauši, svinot Ziemassvētku egles dekorēšanas 500. jubileju. Par to, ka šis notikums izvērtīsies par tik ilglaicīgu, interesantu pasākumu, kuru nepacietīgi gaida rīdzinieki un Rīgas viesi, toreiz, pirms sešiem gadiem, diezin vai kāds iedomājās…

Pirmajam festivālam kopā ar Jāni Ezeru uzmeistarojām “Koka egli” – netradicionālu, bet vienlaikus – tradīcijām pārpilnu. Ar katru gadu festivāla objektos ienāk citas tēmas: tiek meklēti arvien jauni vizuālie risinājumi, un šis process ir ļoti, ļoti interesants – piramīdas formai, kas raksturīga eglei, interpretācijas iespēju ir milzumdaudz. Ko nu kurš mākslinieks izdomā: cits iet vizuālās estētikas ceļu, cits aizraujas ar formas meklējumiem – līdz pat tam, ka beigās jau grūti pateikt, vai tā vispār ir egle: vienkārši veidojas interesants objekts. Piemēram, Guna Poga taisa feinas egles – no koka, dēļiem. Viņa ļoti interesanti strādā ar virsmu! Rīdzinieki noteikti atcerēsies Gunas veidotās koka gotiņas, ar kurām viņa debitēja Rīgas vides dizainā. Un šo risinājumu Guna turpina arī citas formas darbos.

Un kā pie jums paša atnāk egļu idejas?

Idejas rodas strādājot – speciāli par tām nedomāju. Visbiežāk ir tā: ja nolemju – nu gan strādāšu pie egles, nekas prātīgs neiznāk. Bet tad, darbojoties pie kāda cita objekta, neviļus ieraugu: šis risinājums varētu noderēt arī eglei. Viens no pirmajiem objektiem, kurā izgāju ārpus egles piramīdas formāta, bija egles galerijas – objektu grupa jeb ansamblis. “Madonnas no Marijas ielas” aizpērn bija saistītas ar mākslinieka Kārļa Padega personību. Ienāca prātā, ka Padega piemineklim Merķeļa ielā fonā iederētos stilizētas dāmas. Noderēja nerūsējošais tērauds, kas ir ar savu raksturu. Bet pagājušajā gadā uztaisīju plakātisko “Briseles egli”. Brisele šobrīd mums asociējas gan ar Eiropas Savienības mītnes vietu, gan slaveno čurājošo puisēnu. Un kāpēc egle nevarētu būt tāda? Bet objekta “Sportiskās egles” pamatā ir kustība, dinamika: tāpēc egles ir gan kā hokejisti, gan slēpotāji. Pagājušajā gadā tās izvietojām Uzvaras laukumā, kur ziemā notiek spraigas sportiskās aktivitātes. Katrā ziņā, liela nozīme objekta izveidē ir arī tā atrašanās vietas kontekstam.

Šā gada festivālā aplūkojama jau ceturtā jūsu darinātā lielā jeb oficiālā pilsētas egle. Vai atklāsit, kā rodat idejas tām?

Izvairos no nejaušiem dekoriem vai katalogu piemēriem un skatos, lai egle veidotu sasaisti ar kādu no pilsētas simboliem. Tāpēc pirmajā reizē bija Rīgas atslēgas. Tad – Rīgas gailis. Pērn bija Zvaigžņu egle, domājot par Rīgu kā Eiropas kultūras galvaspilsētu un zvaigznēm, ko izauklējusi Rīga un kas šodien mirdz Eiropā. Šogad esmu izvēlējies vitrāžu, kuras elementi ienāca jau pagājušā gada festivāla grafiskajā identitātē. Bet vispār – vislabākais rezultāts rodas nejaušības ceļā...

Veidojot vides mākslas objektus, māksliniekam jārēķinās ar daudziem faktoriem: gan tīri tehniskiem un praktiskiem, gan emocionāliem. Vai bijis arī tā, ka ideju nācies transformēt vai no tās vispār atteikties?

Jā gan! Diezgan tālu bija aizgājusi ideja par Vanšu tiltu kā milzīgu egli. Metus biju izstrādājis līdz pat niansēm – tas būtu bijis efektīgs, monumentāls akcents ne tikai Rīgas, bet arī Eiropas kontekstā, zīmīgs ar savu lielumu un varenību. Bet tad nāca lielveikala Maxima traģēdija, sākās diskusijas par drošību… Un tā tas apstājās. 

Vai esat novērojis, kas patīk rīdziniekiem?

Ziemassvētku periodā tie ir izgaismotie koki. Savulaik, pirms tiem pašiem piecpadsmit, divdesmit gadiem braucām uz Vāciju un jutāmies šokēti par turienes gaismām, bet principā tas viss tagad ir arī pie mums. Ar to nevienu nevar pārsteigt. Tāpēc esmu novērojis, ka cilvēkiem patīk atšķirīgais, un “Ziemassvētku egļu ceļš” šo citādību iezīmē. Tradicionālās egles vietā ir nestandarta formu meklējumi, un cilvēkus tas valdzina. Ja te būtu tikai vācu Bavārijas egles ar briedīšiem un rūķīšiem, nebūtu labi. Protams, ir vietas, kurām tas piestāv, bet ne visur. Tāpēc cilvēkiem patīk Muzeju nakts aktivitātes, Ledus festivāls, “Staro Rīga”. Vienīgi tā mākslinieciskā izaicinājuma un kvalitātes latiņa katrreiz ir jāpaceļ augstāk, jo pie viena un tā paša ātri pierod.

Autors: Ieviņa Ancena