Nopurināt ierastības rāmjus

Mans skolotājs, Latvijas Mākslas akadēmijas Vides mākslas nodaļas radītājs un vadītājs, arhitekts Voldemārs Šusts mīlēja teikt, ka gaume – tā ir lielākais mākslas ienaidnieks... Jā, varbūt sakāpināti, paradoksāli, bet šajā domā slēpjas krietna patiesība.

Protams, būtu aplami vēlēties, lai sabiedrība būtu bezgaumīga – gaume tai neapšaubāmi piemīt, un tieši tāpēc negaidītās lietās tā ir piesardzīga. Cilvēks jau vispār ir konservatīva būtne, un mūsu pulkā vienmēr būs mazāk to, kuri neordināras lietas uzņems ar gavilēm – tam  nepieciešams laiks. Itin bieži pirmā reakcija būs šoks, sašutums, noliegums. Tāpēc tradicionālās, gadiem ierastās lietas pilsētas izdaiļošanas jomā aiziet vieglāk – galvenais, lai būtu skaisti, diemžēl dažkārt nonākot līdz visaptverošam „smukumam”.

Jā, vides māksla visādā ziņā ir “slidena” tēma. Un varbūt tieši tas sabiedrībā un nereti arī māksliniekos raisa piesardzību – lai nemulsinātu, nemusinātu, neprovocētu. Bet divdomības, zemteksti un uzdrošināšanās taču reizēm uzrunā daudzkārt spēcīgāk, košāk un iedvesmojošāk! Tāpēc mans vēlējums festivālam “Ziemassvētku egļu ceļš” – tā rīkotājiem, objektu autoriem, skatītājiem – tikt galā ar izaicinājumu, ko festivālam met tradīcijas ilglaicība, un arvien spēt atdzīvināt to pirmreizības, atklājuma un svaiguma garšu, ko reibuši baudījām pirmajos gados.

Aicinu nopurināt ierastības rāmjus un rosinošo Egles motīvu uzlūkot vēl drosmīgāk, mainot domas rakursus un variējot pieredzes skatpunktus. Lai cits citu, skatītājus un arī mūs, mākslas pasniedzējus, pārsteigtu ar vēl nebijušiem radošiem risinājumiem. Tikai tā varēsim izvairīties no sastinguma.

Jānis Andris Osis

Latvijas Mākslas akadēmijas Vides mākslas katedras profesors 

Foto: Anrijs Zemgals